Radību māja Harmonija

Maiga dzimšanas izvēle

LV RU EN


Līvas piedzimšana. Mazulis puncī ar dupsi uz leju nav pasaules gals

Autore: Anete

Grūtniecība Gaidot savu otro bērniņu jau pašā sākumā zināju ka šoreiz visu vēlos pavisam savādāk, kā pirmajā grūtniecībā. Ar pirmo bērniņu – dēliņu, kuram nu jau 3,7 gadi visu uztvēru kā pašu par sevi saprotamu, arī dzemdības, un lielajam notikumam īpaši negatavojos un rezultātā pēc dzemdībām protams likās „nekad vairs”. Biju pārgurusi, un nomocījusies jo nepratu ne pareizi elpot, ne atslābināties un pat ne izstumt bērniņu kā nākas bet nu viss labs, kas labi beidzas. Puika piedzima vesels 3250g smags un 50 cm garš. Ar otro bērniņu jau visu grūtniecības laiku gataojos lielajam notikumam – meditēju, mācijos atslābināt gan ķermeni gan prātu, apmeklēju jogas nodarbības, daudz staigāju (tas gan vairāk uz pašām beigām). Līdz pat 35. Nedēļai biju pilnīgi pārliecināta, ka man būs ļoti harmoniskas, mierīgas, vieglas un dabiskas dzemdības. Diemžēl manu pārliecību satricināja paziņojums, ka mazulis vēl atrodas ar dupsi uz leju. Tad jau mani pārņēma neliels satraukums jo pirmais, ko daktere ieteica bija ķeizargrieziens, man tas bija kā ledains ūdens uz galvas, jo šī procedūra man vienmēr ir likusies kā ļaunais bubulis, ko es nu noteikti nevēlētos piedzīvot ne sevis ne bērniņa dēļ, jo tā tomēr nav tik nevainīga procedūra kā tiek slavināts, arī ķeizaram ir daudz riski. Par laimi, jau tad biju satikusies ar vecmāti Aiju Mikovu un pieļāvu iespēju ka viņa varētu būt mūsu vecmāte. Par cik mūsu tikšanās reizē mazliet pieskārāmies tēmai par tūpļa guļu, zināju ka viņa šādas dzemdības uztver tik pat normāli, kā ja bērniņš dzimst ar galviņu pa priekšu un to neuzskata par kaut kādu anomāliju. Pēc satraukuma pilnās vizītes pie dakteres, zvanīju Aijai un pastāstīju par situāciju. Šī telefonsaruna mani ļoti nomierināja un iedvesmoja. Tā nu es biju nomierinājusies un sapratusi ka mazulis ar dupsi uz leju nav pasaules gals, tomēr dziļi sirdī vēl cerēju ka tomēr apgriezīsies. No tā brīža sāku mēģināt dažādas metodes, lai mazulīte apgrieztos – pildīju vingrojumus, runājos ar mazuli, tētis un brālis arī mēģināja pierunāt punča iemītnieku lai maina savu pozīciju, spīdināju gaismiņas un liku austiņas uz vēdēra lejasdaļu lai radītu interesi griezties tajā virzienā. Vakaros mazulis bija tik aktīvs, ka katru dienu šķita, ka nu tik tūliņ būs, bet tomēr līdz vizītei pie dakteres 37.nedēļā, bērniņš savus plānus nebija mainījis. Man piedāvāja doties uz ārējo apgrozīšanu, no kā es uzreiz atteicos, ši procedūra manā skatījuma ir pārāk brutāla. Kad ierunājos, savai ginekoloģei, ka es taču varētu mēģināt dzemdēt arī pati, tad es tiku sabiedēta, ka tā nu galīgi nav laba doma, ka maza iespēja ka bērniņš piedzimšot vesels, ka ir milzīgs risks gūt dzemdību traumas, nu katrā ziņā viņa neuzņemtos tādu atbildību. Prasot kas ir tie riski, kur ir tā lielā problēm, kāpēc tas ir tik bīstami – tādu skaidru un argumentētu atbildi nesaņēmu. Tūpļa guļā labāk esot ķeizargrieziens un punkts. Nu šī reize atkal manī ieviesa šaubas un satraukumu, atkal sazvanījos ar Aiju un paldies viņai par atsaucību, un iedrošinājumu, sirdsmiers atkal atgūts. Pēc nedēļas t.i 38.nedēļā jau atkal mazliet galvā iezogas satraukums vai es varēšu vai viss būs labi, kaut iekšēji tik ļoti gribu, lai bērniņš dzimst pats, bet tomēr atkal šaubos, jo apkārtējo spiediens bija tik nomācošs, visi tikai biedē sakot, ka tā nav prātīga doma. Šoreiz nolemjam satikties ar Aiju. Izrunājām visus mani satraucošos jautājumus, visus riskus un nu šoriez manī beidzot iestājās miers. Es pārstāju cerēt par apgriešanos (jo man pat likās, ka es savu mazuli nomoku ar nemitīgo cenšanos, ka es ar varu gribu uzspiest mazulim savas vēlmes nedomājot par viņu). Pieņēmu faktu ka mans bērniņš ir izvēlējies šādi nākt pasaulē un tam ir kāds tikai viņam zināms iemsls, mazuļi taču ir gudri un zin kā viņiem būs labāk. Tagad tikai bija jāgaida lielā diena. Dzemdības. 29.marta naktī pamodos, lai aizietu uz tualeti, kad ielīdu atpakaļ gultā sajutu tādu nelielu sāpi, sapratu, ka nu laikam beidzot būs un nepagāja ne minūte, kad jutu, kā sāk tecēt ūdeņi, modināju vīru. Pulkstenis bija 2.30. Uzriez sazvanīju Aiju un norunājām, ka lēnām posīsimies uz Siguldas slimīcu par cik ceļā mums paiet stunda. Sazvanījām Omīti, lai bruac pie mums un paliek ar dēliņu, tā nu mēs 3.30 iekāpām mašīnā un devāmies uz Siguldu. Sāpītes nāca ik pa 7-10 minūtēm bet vēl diezgan vieglas. Pēc nepilnas stundas jau bijām slimnīcā. Uzlika paklausties tonīšus, mazulis jutās labi, un atvērums jau bija 4cm. Sāpītes pagaidām tā pat. Norunājam pēc stundas atkal nākt uz tonīšiem. Dodamies uz savu istabiņu, tā stunda paiet ļoti ātri nu jau sāpes arī palikušas stiprākas. Aizejot uz apskati secinam ka atvērums taja brīdī tikai 4,5 cm un tajā brīdī mazliet saskumu un nodomāju „ Tā šitas būs ilgi” . Pulkstens tad bija nedaudz pirms 7:00. Norunājām nākt uz tonīšiem pēc pusotras stundas. Dodamies uz istabiņu un tad tik sākās, šķita ka sāpes nāk visu laiku tad spēcīga un mazliet atlaiž bet tomēr sāp diezgan, nebija tādas īstas atpūtas starp kontrakcijām. To pusotru stundu pavadīju cītīgi elpojot un mainot pozīcijas. Šoreiz man īpaši neprasījās nemitīgu vīŗa atbalstu un čubināšanu kā pirmajās dzemdībās, tagad es vairāk iegāju sevī. Ļoti labu jutos stāvot kājās un ar elkoņiem atbalstoties pret sienu, vai arī tupot uz ceļiem un atstutējoties pret bumbu. Pēdējās 15 minūtes pavadīju dušā, kas ļoti palīdzēja. Ūdenī sāpes bija daudz panesamākas. Bija laiks doties uz tonīšiem bet kontrakcijas bija tik sāpīgas un nogurdinošas ka vairs īsti nevarēju paiet pie pirmajiem soļiem uzreiz metos atkal pie sienas lai atslābinātos. Tā nu uz tonīšiem aizbraucu ratiņkrēslā, kas tagad liekas tik komiski, nu vai tad tiešām nevarēju pati aiziet, bet tad likās ka nu nevaru gan. To redzot Aija ierosināja doties uz dzemdību zāli, atgūlos lai klausītos tonīšus un par laimi tad jau sāpes kļuva panesamākas jo izrādās ka jau praktiski ir pilns atvērums. Jutos ļoti atvieglota, ka viss tik ātri tomēr noticis. Guļot tajā gultā mazliet pārņēma satraukums un pat nedrošība, vai tiešām es to varēšu, bet par laimi skaļi to neizteicu. Drīz arī jutu ka nāk spiedošā sajūta un nu jau varēja kāpt vannā (biju izvēlējusies dzemdēt ūdenī). Tā bija kā svētlaime, ūdenī uzreiz jutos daudz labāk. Tas brīdis bija tik skaistas, es guļu siltā vannā vīrs pie pleca, vecmātes drošās rokas arī tepat, skatos ārā pa logu un redzu skaistu saulainu rītu, kā es to biju izsapņojusi un gaidām sāpīti. Neskaitīju cik reizes bija jāspiež, bet likās, ka tas notika tik ātri, pat brīdī kad mazā jau bija ārā, es izbrīnā jautāju „ Jau viss? Tiešām?” Izstumšanas periods bija vien 13 minūtes. Meitiņa piedzima uz 10 ballēm sveika un vesela, 3420g un 51cm, un ar dupsi pa priekšu tieši 41.nedēļā