Radību māja Harmonija

Maiga dzimšanas izvēle

LV RU EN


Iegurņa priekšguļa

Dzemdības tūpļa guļā

                                            

Ar šo rakstu es vēlos iedvesmot topošās māmiņas, kuras saskarās ar tūpļa guļas bērniņu, jo man viss beidzās labi!

Oktobra pēdējās dienas vēlajā vakarā laidu pasaulē savu burvīgu dēliņu ar dupsi uz priekšu. Šīs bija manas pirmās dzemdības, tāpēc satraukums arī bija daudz lielāks. Pirmkārt bija bailes no dzemdībām kā tādām, bailes no nezināma, kā arī satraukums vai viss izdosies, vai nebūs sarežģījumu, jo informācijas par šo tēmu ir samerā maz.

Kārtējo reizi apmeklējot savu ārstu ar sonogrāfiju bija konstatēts, ka puncī bērniņš atrodas ar galviņu augšā. Tajā brīdī es pavisam par to neuztraucos, jo viņam bija vēl pietikami laika pagriezties un es ar pacietību gaidīju, kad tas notiks un nepieļauju sliktas domas, jo biju pārliecināta, ka bēbis labāk zin kā viņam ir jāguļ. No tā brīža es vēl uzmanīgāk ieklausījos visās viņa kustībās, gaidot kad viņš beidzot izdomās pagriezties. Vēlāk, kad pagājušas vēl dažas  nedēļas, atnākot uz pārbaudi pie ārsta, es gaidīju tos lolotos vārdus, ka viss ir kārtībā un bēbis ieņēmis vajadzīgo pozu. Bet, diemžēl, tā nebija. Ārste uzsāka stāstu par to, ka šādās situācijās visbiežāk nosūta uz operāciju, ka pastāv visāda veida riski, ja es nolemšu dzemdēt pati, ka fizioloģiskas dzemdības būs ar vairākiem sarežģījumiem, un tml. Tad jau man sākās panika un kritu izmisumā. Vai tad nav izvēles? No grūtniecības paša sākuma es domāju tikai par normālām dabīgām dzemdībām, jo nekad nebija domas veikt ķeizargriziena operāciju, tāpēc es nekādi nevarēju piekrist ārta piedāvājumam, jo biju pārliecināta ka man viss izdosies. Arī uzskatu, ka es nekādi nevaru izvēlēties manam mazulim dzimšanas datumu plānojot operāciju, jo ticu, ka katram ir nozīmēts savs dzimšanas brīdis. Redzot manu apņēmību ārste ieteica man pamēģināt veikt speciālo procedūru – augļa ārējā apgrozīšanu. Es ilgi domāju, meklēju informāciju un viedokļus, un galu galā es nolēmu izmantot visas iespējas, lai dēliņš pagrieztos un es dzemdētu pati. Jo esmu par dabīgo mazuļa piedzimšanu.

Nozīmētajā datumā ar satraukumu devos uz Stradiņiem, kur notiks tā procedūra. Ilgi gaidīju dakteri, bija domas ka var būt par manu vizīti ir aizmirsuši. Beidzot mani pasauca un es iegāju nezinot kas mani sagaida. Sākās jau pazīstamas manipulācijas – veic sonogrāfiju, uztaisa toņus. Vēlreiz man izstāstīja cik grūti un pat bīstami ir dzemdēt tūpļa guļā, un es jūtos patiešām nobijusies. Apguļos uz kušetes un aiziet. Jā, tas ir ļoti nepatīkams process, es jūtu ka man tricēja rokas un kājas, bija grūti elpot, jo daktere ļoti stipri spiež lai dabūtu mazuli rokā. Tā turpinās kādas 10 min, bet nekas nesanāk. Apgrieziens nav izdevies, un mans bēbis turpina gulēt kā viņam ir ērtāk. Tajā momentā padomāju, ka dēls vēl puncī parāda savu raksturu! Pirms aiziet prom, daktere jautā kur es plānoju dzemdēt. Saku, ka Siguldā, jo es tur dzīvoju un neredzu jēgas ar sāpēm kaut kur speciāli steigties un braukt uz citu pilsētu. Uz to saņemu atbildi, ka tadā gadījumā man vajadzētu piekrist operācijai. Es stāvēju pilnīgā neizpratnē pēc dzirdētā. Nu nevar būt ka neviena nekad nedzemdēja pati ar tādu guļu?! Ko tieši viņai bija padomā? Protams man parādījās šaubas, vai spēšu, vai nebūs kaites mīļajam mazulim. Apkārt visi tikai runā par to operāciju, un nav neviena, kas var uzmundrināt.

Līdz plānotajam dzemdību datumam paliek arvien mazāk laika, un vienā no pēdējām vizītēm pie ģinekologa izsaku savas domas par šo situāciju un turpinu uzstāt uz savējā, jo nekādu citu problēmu nav un nebija visas grūtniecības laikā. Vienīgais ar ko es piekrītu ir, ja dzemdību laikā tiešām parādīsies nopietni sarežģījumi un nebūs nekādu citu variantu, ka tikai operācija pēc neatliekamām indikācijām.

Saprotot, ka mani nav iespējams pierunāt uz plānveida operāciju, mans ārsts ieteica vecmāti, kaurai ir pieredze tādās dzemdībās. Tā es tiku arī pie vecmātes telefona, kura ir ar mieru pieņemt tūpļa guļas mazuli. Un tad man beidzot parādījās cerība, ka nav viss tik slikti kā tikai runā. Atlika tikai piezvanīt, pieteikties un visu izrunāt. Satikāmies – izskatās pārliecinoša, zinoša un sajūtos droši. Tā es beidzot biju pārliecināta, ka visu daru pareizi un nekas slikts nenotiks, viss noritēs dabīgi.

Par pašām dzemdībām varu teikt, ka tās noritēja ļoti labi, bez sarežģījumiem. Pašlaik man nav ar ko salīdzināt, jo tā bija mana pirmā pieredze, un nezinu ar ko atšķiras dzemdības, kad bērniņš iekārtojies ar galviņu pa priekšu. Bet es jūtos pati laimīgākā kad sapratu, ka visas bailes un grūtības ir pārvarētas, un tagad man uz vēdera guļ mans laimes kamoliņš un ir pilnīgi vesels. Un tagad pat ir grūti iedomāties, ka visam varēja būt pavisam cits scenārijs.

Man jāsaka paldies vecmātei Aijai, ka tā mani iedrošināja un pārliecināja. Uzskatu, ka vairāk vajadzētu popularizēt to, ka sievietes var un drīkst dzemdēt tūpļa guļā. Gribētos, lai arvien vairāk ārstu tam piekristu un nebiedētu māmiņas ar ķeizargriezieniem. Māmiņas, ieklausietes sevī un sajūtiet pašas kas ir labāk un drošāk un slikto laidiet gar ausīm! Galvenais pašai mammai rast sevī mieru un tad jau viss izdosies!

 

Elvīna, 27 gadi.