Radību māja Harmonija

Maiga dzimšanas izvēle

LV RU EN



Alises piedzimšana

Autore: sanita

Alises Dzemdību stāsts. Nakts. Kā vienmēr līdz šim, pēdējos mēnešus, Renārs naktī pieceļās un raud. Sauc pēc mammas un man ir jāiet un jāmierina, lai atkal iemigtu. Pirmo reizi 7. septembra naktī tas bija ap 1 naktī un paskatoties pulkstenī biju apbēdināta, jo sen jau kā gaidīju dzemdības, tāpēc pieceļoties no Renāra saucieniem nevis no dzemdību sāpēm, biju vīlusies. Iepriekšējā vakarā ciemojoties pie draudzenes Dinas, uzzināju vairākus dzemdību ierosināšanas veidus, par kuriem līdz šim neko nebiju dzirdējusi, proti, ingvera tējas dzeršana, speciāli vingrojumi un akupunktūras masāža, ko protams, vakarā arī visu veicu. Kad otreiz nācās celties un iet pie Renāra, atkal, pie sevis nodomāju:’’ Kāpēc vēl nekas nesākas?’’ Pulkstenis rādīja 3 naktī. Taču vērojot Renāru, sapratu ka šodiena ir tā diena, kad pieteiksies mazā. Renārs apķēris lielo lāci ilgi neaizmiga un knibinot degunu skatījās griestos. Tā bija netipiska rīcība, tāpēc pilnīgi skaidri nojuatu, ka drīz sāksies dzemdības. Drīz vien pie mums uz lielo gultu atnāca Renārs ar lielo lāci padusē un ieritinājās pa vidu. Šo lāci viņš nebija aizticis visu savu dzīvi un ja nāca pie mums uz gultu, tad ņēma līdzi kādu no saviem traktoriem. Ap 4 no rīta telefonā sāku pierakstīt kontrakcijas, bet tā kā tās ik pa laikam bija mani apciemojušas, vēl necēlu augšā Miku līdz nebiju kārtīgi pārliecinājusies. Kontrakcijas bija vieglas, bet ļoti regulāras un jau pirms 5 no rīta Mikum varēju paziņot, ka tas cik ļoti viņam negribējās iet uz, darbu ir piepildījies. Renārs joprojām negulēja, knibināja degunu un smaidīja. Kad jautāju Renāram:’’Kas ir, māsiņu gaidi?’’- smaids atplauka daudz lielāks. Ap 5 Renārs ar lielo lāci padusē beidzot aizmiga, bet mēs sākām savu lielo dienu. Es izķemmēju un izlaidu savus matus, uzvilku mugurā Mikus kreklu un atvēru balkona logu. Iekšā nāca svaigs rīta gaiss un biju bezgala laimīga, ka šī diena ir pienākusi. Izveidoju tabulu ar kontrakciju intervāliem un sāpju līmeni no 1 -10 5:46 nogāja ūdeņi un šoreiz atkal domāju: ‘’Kāpēc tā?’’ Noplūstot ūdeņiem dzemdību sāpes parasti ir daudz izteiktākas. Šoreiz biju iecerējusi, ka tas nenotiks ar mani. Ap 6 no rīta zvanīju savai vecmātei Aijai un paziņoju par jaunumiem. Vienojāmies, ka jāgaida lielākas sāpes un sazvanamies vēlāk. Zinādama, kādas sāpes ir jāgaida, vēsu mieru izelpoju kontrakcijas un sāku gatavot brokastis. Mikus pa to laiku paspēja izbraukāt Juglu un nodot labākajam draugam biļetes uz basketbolas spēli, kas tik ilgi tika gaidīta, bet beigās nerealizēta. Bija pienācis laiks celt augšā Renāru un sūtīt uz dārziņu. Viss sakrita ļoti vieksmīgi un bez liekām ceremonijām, vismaz viņam diena iesākās kā parasti. Ap 8 sazvanoties ar Aiju, izstāstīju, ka savā sāpju skalā esmu sasniegusi atzīmi 5 un izstāstīju kontrakciju intervālus. Vienojāmies, ka palēnām varam doties Siguldas virzienā. Starp sāpēm notiesāju brokastis un izstrādājām plānu kā tikt līdz mašīnai. Mikus deva norādes, ka kamēr izsauks liftu man dzīvoklī jāizelpo kontrakcija un veikli jāsteidzas uz mašīnu līdz sākas nākošā  Ejot uz mašīnu, mani sagaidīja vēl viena kontrakcija un lai nepārbiedētu turpat esošo vīrieti, pārgriezu seju un ātri tipināju projām :D Uz slimnīcu devāmies pa ierasto ceļu caur Garkalnes mežu. Kad mašīnā uznāca sāpes, nācās stāties malā, jo braucošā mašīnā tās pārciest nebija iespējami. Iebraucot Garkalnē bija tik spēcīga kontrakcija, ka no sāpēm apraudājos un pilnīgi droši šai sāpei varēja likt desmitnieku! Mikum tajā brīdī šķita, ka nāksies dzemdības pieņemt mašīnā. Jāsaka, ka Mikus uzvedība šajās dzemdībās bija daudz mierīgāka un pilnīgi dabiska. Pieredze bija darījusi savu  Slimnīcā ieradāmies 9:30, kur mūs sagaidīja Aija un pavadīja uz ūdens dzemdību palātu. Ātri iejutos pazīstamajās telpās un strādāju ar sāpēm. Pārbaudes laikā Aija paziņoja ka ir 5 cm atvērums un nekādi ūdeņi nav nogājuši. Pūslis bija pilns un savā vietā  Tad kas bija tas kas man tecēja mājās? :D Uzreiz arī tika piepildīta vanna ar ūdeni, kas manī izraisīja izbrīnu, bet pozitīvā nozīmē, jo tas deva cerības, ka vannā būs jākāpj pavisam drīz. Bet cik drīz?-man nebija ne nojausmas. Kā zināms dzemdību norise nevienam nav paredzama. Pilnīgi nesalīdzināma bija mana uzvedība un sajūtas. Šoreiz ar lielāku pacietību un sapratni pret notiekošo un nezaudējot veselo saprātu, katru konktrakciju pieņēmu kā normālu dzemdību attīstību. Pie katras sāpec saucu to pie sevis un sadarbojos ar to. Visu dzemdību laiku pavadīju staigājot vai sēžot uz bumbas. Kādā brīdī, sapratu, ka drīz varētu zust spēki, un atlika vien Mikum piedāvāt vīziju pēc šokolādes, kad tā uzplauka par mana tā brīža gigantiskāko vēlēšanos. Drīz manās rokās bija ‘’snikerītis’’ un laimē čāpstinādama gardos kumosus, pie mums ienāca Aija. Spilgti atceros kā viņa teica:’’Tu nemaz neizskaties pēc dzemdētājas!’’ Nodomāju, ka nu ir ziepes. Noteikti nekāda dzemdību attīstība visu šo laiku nav bijusi un sāksies visādas manipulācijas, lai aktivizētu procesu. Viņa taču zin kādai jāizskatās dzemdētājai ap šo laiku. Bet es ar snikerīti rokās, šūpojoties uz bumbas kaut ko vēl asprātīgu sprēgāju  Nākošajā apskatē jau bija 8 cm atvērums un prasīju vai varu jau kāpt vannā? Aija atļāva. Tika atvērti augļūdeņi un viss turpākais notika pavisam raiti. Pie tam vēl guļot paspēju notiesāt atlikušo šokolādi  Iekāpjot vannā pārņēma patīkamas un siltas sajūtas. Drīz pienāca spiešanas sajūta. Sajūtas bija ļoti izteiktas un notiekošas lika man it kā satraukties it kā nobīties – nespēju aprakstīt. Aija aicināja sataustīt bērna galviņu, taču satraukumā uzreiz to nespēju izdarīt. Biju daudz emocionālāka un iekšēji vairāk norūpējusies, lai viss sanāktu veiksmīgi. Rezultātā ar trīs piegājieniem, mazā princese bija klāt. Mikus bija pirmais, kurš ūdenī noķēra savu meitiņu. Dažas sekundes un Alise jau gulēja man uz krūtīm. Galīgi lillātā tonī un nogurusi no atbildīgā ceļa līdz mūsu pirmajai satikšanās reizei. Vannā pavadot vien 11 minūtes Alise šo pasauli ieraudzīja 11:11 skaistā pirmdienas rītā. Neticami laimīga, ka tā tiešām ir meitiņa, daudz runājos ar mazo brīnumiņu, reizēm pat pieķerot sevi, ka runāju pārāk skaļi :D Nezinu, varbūt ka tā nebija, bet laimes sajūta gan bija liela un nepārprotama. Tāda tā ir arī tagad, redzot cik bieži un neapzināti Alise miedziņā smaida. 7. septembris- līdz šim zīmīgs datums, jo ir manas mīļās māsas dzimšanas diena. Un nu - šī diena ir par vēl vienu gaviļnieci bagātāka. Kā sacīt kāda māte, tāda meita, abas mēs savas meitas laižam pasaulē vienā datumā :D Kolosāla pieredze un pašos pamatos iedvesmojošs stāsts man pašai par piedzīvoto. Tā arī sāpju skalā nesasniedzot 10 (izņemto Garkalnes ārprātu), dzemdību norise bija viegla, pietiekami ātra un pilnīgi organiska. Gan saskaņā ar sevi, gan ar Mikus, gan ar Alisi. No sirds priecājos un pateicos gēnu spēkam, kad pārrunājot manas mammas dzemdību stāstus, katras nākamās dzemdības ilguma un grūtuma ziņā ikreiz samazinās. Pēc šīm dzemdībām jau nākošā dienā varēju teikt, ka varētu dzemdēt vēl...un ceru, ka tā arī notiks! 