Autore: Elīna
Sākšu ar to, ka lai arī pirmais mazulītis bija ļoti gaidīts, man patiešām bija bail no nezināmā – dzemdībām. Mūsdienās mēdījos informācija pamatā ir negatīva, pat negribot gadās dzirdēt vairāk sliktā, nekā labā. Tieši tāpat par dzemdībām slimnīcās. Un, iespējams, tieši tāpēc nolēmu par labu radību mājai “Harmonija”. Pirms tam ar vīru bijām apskatīties un satikties ar vecmāti Aiju. Viss tīrs, kārtīgs, mājīgs un tā vārda tiešākajā nozīmē – harmonisks. Pie tam, tur ir vajadzīgā aparatūra. Bija skaidrs, šī viennozīmīgi ir burvīga vieta, kur satikties ar mazo cilvēciņu, kas aug puncī. Lielākā daļa radu un draugu bija visai skeptiski – bet ja nu kaut kas?! Mīļie, kāpēc ir jāgatavojas “a ja nu kaut kam”? Bailes pievelk tieši to, no kā baidies. Un tā, lai arī nedaudz sabijusies no nezināmā, bet pārliecināta, ka viss būs kārtībā, īstajā mirklī, kad jau kontraktācijas bija kļuvušas biežākas un stiprākās, ieradāmies Harmonijas mājā. Kopā ar mani bija mans vīrs un mana mamma. Mīļās esošās un topošās māmiņas, ja jums mamma ir kā labāka draudzene, no sirds iesaku savu māmiņu ņemt līdzi. Ir lietas, kuras izjūt tikai sievietes un vēl vairāk mūsu mammas. Tā kā mana nostāja ir, ka vīrietim ir lietas, ko labāk neredzēt, man mamma, pieņemot, ka viss ir tā kā tam ir jābūt, palīdzēja mirkļos, kad vecmāte koncertējas uz savām lietām. Vismaz man tas bija mirklis, kad pati maz ko varēju izdarīt dēļ kontrakcijām, bet tuvāko cilvēku mīļās rokas masējot vai pienesot ūdeni, padarīja dzemdību procesu mierīgāku. Kopumā tas bija tāds kā sava veida komandas darbiņš. Dēliņš piedzima ūdenī. Viņš neraudāja, bet, uzliekot uz punča, vairāk kā ņurdēja. It kā stāstīdams, kā viņam ir gājis. Ne mirkli nenožēloju, ka izvēlējos Harmonijas māju un tomēr pēdējā brīdi iekāpt vannā. Ūdens patiešām nomierina. Aija ir mierīga, profesionāla un harmoniska sieviete un vecmāte, kas patiešām izjūt dzemdību procesu un zina, kas kurā mirklī jādara. Jāpiebilst, ka es izvēlējos nelasīt neko par dzemdībām. Nolēmu 100% paļauties uz vecmāti. Nenožēloju. Kopumā, lai arī dzemdības un arī pēc tam, ir process, kad sievietes ķermenim ir ko turēt, kopumā tas viss bija patiešām skaisti. Zinu, skan banāli, bet tas patiešām bija skaisti. Mēs katra esam personība ar savām vēlmēm un vajadzībām. Šāds ir mans dzemdību stāsts, mana izvēle un manas vajadzības. Tāpat vēlos pateikties vecmātei Aijai par gādību, sapratni un to, ka viņa dara svētītu darbiņu. Pateicībā, Ernesta māmiņa