Autore: Kitija

Elzas piedzimšanas stāsts Pirmā dzemdību pieredze ar dēlu nebija atstājusi pozitīvas atmiņas, tādēļ gatavojoties Elzas satikšanai, īpaši domāju par to, kur, kas un kā būs.

Pirmajās dzemdībās es nepieļāvu domu par dzemdībām „NeSlimnīcā”. Šķita, ka slimnīca ir norma un tur visi zina labāk, taču pēc savas pieredzes slimnīcas apstākļos, manas domas pilnība izmainījās un šajā reizē zināju, ka gribu citādāk – labāk. Ar to negribu sacīt, ka slimnīcās ir slikti, vienkārši tas nebija priekš manis.

Apsvēru domu par mājdzemdībām, taču visi apstākļi sakārtojās tā, ka šo ideju realizēt nevarēju. Taču mani ļoti uzrunāja dzirdētais par radību māju „Harmonija”. Vairākas paziņas bija tur dzemdējušas un tiešām sacīja visu to labāko. Turklāt es zināju, ka šoreiz vēlos ūdens dzemdības. Vēl liels pluss – mēs dzīvojam ļoti tuvu, tas nozīmē, ka bez stresiem tur varētu ierasties.

36. nedēļās devāmies aplūkot „Harmoniju”. Jau ierodoties mani pārņēma ļoti patīkama sajūta. Satiku Aiju un sapratu, ka šai sievietei es sevi noteikti varu uzticēt dzemdību laikā. Nosledzām līgumu un iestājās pilnīgs miers, zinot, ka šoreiz scenārijs būs cits. Elzas noteiktais dzemdību datums bija 19.06. (ceturtdiena). Es, kā cilvēks plānotājs, biju izdomājusi savu perfekto radību stāstu. Gribēju, lai dzemdības ir 21.06. (sestdienā), jo tad visi apstakļi būtu tādi, lai es justos ērti un būtu gatava dzemdēt. (Biju izsapņojusi, ka iepriekšējā dienā izcepšu medus kūku un ņemšu līdzi uz dzemdībām. Kāpēc tāda vēlme? Nezinu, vienkārši šķita, ka tā vajag.) Kāpēc ātrāk ne? Jo nebija neviena varianta, kas varētu pieskatīt Klāvu. Turklāt mūsu māja ir remonta stāvoklī un uz to brīdi būtu vismaz viena istaba pabeigta, kurā, tad mēs varētu ievākties. Taču, sākoties jūnijam, mani arvien biežāk pārņēma sajūta, ka viss notiks ātrāk. Katras dienas vakarā nopūtos: „Labi, ka vēl viena diena pagāja, esam tuvāk 21. datumam.” No 7. – 9. jūnijam es piedzīvoju ārkartīgi stipras treniņkontrakcijas, kad likās, ka drīz jau viss sāksies, jo vēders savilkās teju katras 5 – 10 minūtes. Lai gan nesāpēja, taču diskomfots bija liels, turklāt 3 dienas pēc kārtas. Pēc tam viss pierima. 11. jūnijā man bija jāiet uz atkārtotu sonografiju, jo 36. nedēļā tika konstatēts, ka mazajam ir „ārkārtīgi” liela galva un bija jāpārliecinās, ka tā nav palikusi vēl lielāka un vai es vispār būtu spējīga viņu piedzemdēt. Man tas likās pilnīgi nevajadzīgi, jo zināju, ka viss būs labi un spēšu piedzemdēt, pat, ja būs liela galva. Taču šoreiz sonogrāfijā viss bija labi. Galva bija normas robežās, turklāt nu es beidzot (dienu pirms dzemdībām) uzzināju, ka gaidām meitiņu.

Pienāca 12. jūnijs un jau no paša rīta man bija tāda savāda sajūta. Kopā ar puiku sakārtojām drēbītes. Visas puišu drēbes nolikām nost un sagatavojām drēbītes māsiņai. Bija ieslēdzies pamatīgs ligzdas vīšanas instinkts jeb tika steigti visi pēdējie darbiņi. Savādi, jo tajā dienā biju plānojusi darīt ko citu, bet zemapziņā laikam jau jutu, kas notiek. Ap 12:00 reti sāka savilkt vēderu, bet, tā kā biju nemitīgā kustībā, tad šķita, ka tās jau tikai kārtējās treniņkontrakcijas un sāpes pat nepiefiksēju. Tad kādu 3 tualetes apmeklējumu laikā uz tualetes papīra pamanīju maigi rozīgas gļotas. Īsti nesapratu vai tas ir tas korķis vai nē, jo pirmajās dzemdībās tādu nepiedzīvoju. Atcerējos stāstus, ka meitenēm korķis iznācis, bet dzemdības sākušas vairākas dienas pēc tam, cerēju, ka arī man tā būs, taču arvien vairāk sāku domāt, ja nu man jādzemdē šodien – vai esmu tam gatava? Ap 16:00 sapratu, ka laikam jau tomēr tas process ir sācies, jo sajutu arī nelielu sāpi pie vēdera savilkšanās, taču tas bija tik reti, ka darāmo darbu karstumā vēl nespēju tam noticēt. Kārtējais tualetes apmeklējums un pamatīga caureja. Tas tāds šoka moments, jo šo grūtniecības laiku nemitīgi cīnījos ar aizcietējumiem. Arī ar pirmo bērnu pims dzemdībām bija caureja. Nu jau šķiet ap 90% biju pārliecināta, ka tas tomēr notiek ar mani un nevis 21.06., bet jau 12.06.

19:00 pie mums mājās sākās Bībeles stunda, kad arī tā mierīgi apsēdos un nu beidzot mēģināju saprast, cik bieži savelk vēderu. Tas notika ik pa 10 minūtēm. Tajā brīdī lūgšanā pie sevis sacīju: „Dievs, ja man tiešām jādzemdē šodien, lūdzu, pakārto visus apstākļus, lai spēju to darīt.” Nu bija aktuāls jautājums – kur likt Klāvu? Gāju zvanīt mammai, lai gan zināju, ka viņai nebija brīvs. Taču brīnumainā kārtā, viņa sacīja, ka tieši var paņemt brīvu piektdienu un, lai vedot Klāvu viņai. Sazvanījos ar Aiju, izstāstīju, kas notiek. Viņa sacīja, lai droši braucu uz „Harmoniju.” Kamēr pēc Bībeles stundas bija sadraudzība, steidzu kravāt mantas, ko ņemt līdzi. Gribēju vēl paspēt uz veikalu, lai nopirktu medus kūku, jo skaidrs, ka pati tādu nepaspēju izcept. Tā nu 21:30 izbraucām no Līgatnes uz Siguldu, ieskrējām Elvī – kūka un citi labumi groziņā un varējām doties pie manas mammas. Izkāpjot no mašīnas maigi smidzināja lietus un debesīs bija pasakaini skaista varavīksne, kuru apspīdēja vakara rietošā saule. Tas brīdis īpaši iespiedies atmiņā. Šķita, ka šis ir īpašs vēstījums no Dieva, ka VISS būs labi. Atstajām Klāvu mammai un devamies uz Harmoniju. Pa ceļam ar vīru spriedām, ka, lai gan remonts nepabeigts, tomēr šī ir skaista un laba diena, lai dzemdētu. Mums abiem bija tāds neaprakstāms miers. Harmonijā ieradāmies ap 23:00. Aija mani apskatīja, bija 4 cm atvērums un kontrakcijas tāpat pa 8 – 10 minūtēm, taču apskates laikā iznāca baigais gļotu korķis. Aija smejoties sacīja: „Ja tev mājās šitais būtu iznācis, tu noteikti būtu pārbijusies. Žēl, ka te nav studenti. Šis būtu unikāls eksemplārs, lai nodemonstrētu, kāds var būt gļotu korķis.” Abas nosmējām un tad jau mums tika ierādīta istabiņa, kas man bija kārtējais patīkamais pārsteigums. Kad maijā braucām lūkot Harmoniju, mums tika parādīta arī tāda liela istabiņa, kura parasti liek pārus, kuriem līdzi nāk dūla vai cita atbalsta persona. Istaba ir liela, plaša, ļoti gaiša un toreiz nodomāju, cik ļoti man gribētos būt šajā istabā, bet mums taču nebūs dūlas. Taču man par brīnumu – pārējās istabiņas bija aizņemtas un mums tika iedota šī, kuru tik ļoti vēlējos. Mans prieks pieauga vēl vairāk. Iekārtojāmies un uzsākām sāpīšu izdzīvošanas procesu. Interesanti, ka sāpītes nu jau bija pa 3 – 4 minūtēm. Par to nebrīnījos, jo zināju, ka pirmais puika piedzima ātri un šoreiz gaidīju līdzīgu scenāriju. Tikai šoreiz es BIJU gatavojusies. Zināju, ka sapīšu laikā ir jāatslābinās un jāļaujās, ka nedrīkst saspringt. Tā arī darīju. Es nekad mūžā nedomāju, ka kādreiz sacīšu šādus vārdus, bet kontrakciju izdzīvošana bija kā kaifs. Nezinu, vai šādu vārdu var lietot, bet tā bija. Lai gan sāpēja, tomēr tā sajūta, ka kopā ar mazo strādājam, lai drīzāk satiktos, radīja tādu kā eiforiju. (Pirmajās dzemdībās tā nebija, jo biju ārkārtīgi saspringusi.) Kopā ar vīru runājām, stastījām anekdotes, izsmējāmies no sirds. Šoreiz arī izmantoju bumbu, kas pirmajās dzemdībās likās pilnīgi bezjēdzīga un traucējoša. Man ļoti patika. Vīrs par savu pienākumu bija uzņēmies skatīt pulksteni un secinājām, ka kontrakciju starplaiki tāpat ir 3 – 4 minūtes, bet pats kontrakciju ilgums arvien pieaug. Pēc 12:00 Aija mani vēlreiz aplūkoja un sacīja, ka es jau varot iet vannā, jo viņai šķiet, ka man tā lieta ātri aizies. Turklāt tiks mīkstināti audi, kas varētu pasargāt mani no plīsumiem. Jautāju kā ar manu iepriekšējās dzemdībās veikto griezumu. Viņa apskatīja un domīgi sacīja, ka ļoti nejauks jau ir un solīt nevar, ka neplīsīs, būšot kārtīgi jāelpo, bet solīt neko nesola. Man šķita, ka vannā vēl negribu un līdz 01:00 vēl padzīvojāmies uz „sauszemes”. Aizgājām iedzert tēju, uzgrauzt pa cepumam. Bet tad gan domāju, laikam jau jākāpj vannā, kaut vai to audu mīkstināšanas dēļ. Iekāpu vannā un uzriez biju sajūsmā. Tik silti, labi un patīkami, tāds vieglums mani pārņēma.

No 01:10 – 02:00 vannā mierīgi pārlaidu kontrakcijas, kuras vēl arvien bija pa 3 – 4 minūtēm, taču to garums nu jau sasniedza 1,5 minūti. Jutu, ka paliek arvien spēcīgākas un šoreiz pilnīgi pati ķermenī sajutu kā mazuļa galviņa virzās uz priekšu. Ar vīru vēl nosmējāmies, ka šitā dzemdēt jau ir pasaka. 3 – 4 minūtes relaksējies siltā vannā, tad kādu brīdi izelpo sāpīti un atkal relaksējies. Ik pa laikam nomanīju, ka vīram jau garlaicīgi paliek un vēroju, kā viņam acis krīt ciet un galva klanās. Nodomāju, mūsu bērniem nu gan ir sistēma – dzimt naktī, kad vecākiem miegs nāk. Taču tas izskatījās tik mīlīgi. Pilnīgi žēl bija, ka nevarēju viņam piedāvāt lielāku „action”. Bet tad pēc 02:00 uznāca tik spēcīga sāpe, ka tās laikā jau sāka iet ciet „sapratne” un uznāca baigie drebuļi. Uzreiz vīram saku, lai iet pakaļ Aijai, šķiet drīz būs finišs. Viņš iet, bet Aija jau pati nāk, sakot: „Man šķita, ka jānāk, jo tuvojas uz beigām.” Viņa tik nobrīnās, ka starplaiks vēl arvien 3 – 4 minūtes, bet kontrakcijas tik spēcīgas. Apskata, saka, ka vēl maza maliņa priekšā galviņai, kas pāris kontrakciju laikā atrisinās. Un tad sākās nakts lielākais notikums – izspiešana. Nebiju gatava, ka tas notiks tik ātri un, šķiet, vecā dzemdību trauma darīja savu un paņēma mani uz izbrīnu. Es biju šokā no lielajām sāpēm un spiediena un tās „kakāšanas sajūtas”, ka histēriski sāku kliegt. Ar Aijas palīdzību „atgriezos” pie pilna prāta un sekoju viņas norādītajiem elpošanas paņēmieniem, kas, protams, atviegloja procesu. Tā ar vienu kontrakciju mazā pabīdijās pavisas tuvu izejai, tad mazdrusiņ atvilku elpu un sekoja nākošā kontrakcija, kuras laikā atkal piekopu savu bļaušanu, sakot, ka nevaru, līdz savācos, kad notika kaut kas man pa visam neticams. Elpoju, sakot zilbi „fī” un tik spiedu. Šīs vienas kontrakcijas laikā VISA galva bija ārā. Es biju šokā!!! Nebiju gaidījusi, ka tas tā var notikt. Ka nav jāmokās un vienā piegājienā – viss! Man bija tāds atvieglojums, zināju, ka nu jau palicis vieglākais. Pie nākošās kontrakcijas Aija saka, lai spiežu maigāk. Es īsti neizvērteju savu spiešanas spēku un devu vaļā uz pilnu klapi. Maza izsprāga kā raķete. Aija saka: „Labi, ka īsa nabas saite, tā kā drošības josta noturēja, citādi bērns jau vannas malā būtu ietriecies .” Par to jau atkal pasmejam. Mazā nu man uz punča. Abi ar vīru nospriežam, ka pilnīgs Klāviņš pēc skata. Viņa tik mierīga un klusa. Gaidām, kamēr izpulsēs nabassaite. Vīrs pārgriež. Mēs abi turpinām būt šokā. Uzreiz jau saku, ka esmu laimīga un gatava dzemdēt vēlreiz, ja tas notiek šādi. Mūsu šoka stāvoklis vēl ilgi nepāriet. Nespējam noticēt, ka tas bija tik viegli un skaisti. Taču lielākais prieks vēl bija priekšā, kad uzzināju, ka man nav neviena, atkārtošu NEVIENA plīsuma! Priecājos kā es, tā vīrs, kurs iepriekšējo dzemdību dēļ nevarēja izbaudīt normālu tuvību ar mani vismaz 6 mēnešus. Mazā interesi par pupu vēl neizrādīja, viņu paņēma vīrs, es tikmēr piedzemdēju placentu un tad jau visi kūņojām uz istabiņu.

Mazo nosvēra – 3110g un nomērīja – 50 cm. Tam arī sekoja pirmā maltīte. Pēc iepriekšējās pieredzes, lūdzu, lai Aija man sarūpē svecītes, jo noteikti nevarēšu izturēt tās atsāpes. Liels bija mans pārsteigums, ka nevienu svecīti nelietoju. Atsāpes, protams, bija, bet salīzinot ar Klāva dzemdībām, tās likās niecīgas, droši vien visu to plīsumu un griezumu dēļ, kas toreiz lika mocīties. Atsāpes mierīgi pārelpoju kā kontrakcijas un otrās dienas vakarā jau bija pavisam niecīgas. Es biju sajūsmā, ka mierīgu varēju aiziet uz tualeti pačurāt – nekas nesāpēja. Liels prieks bija, ka jau pēc dzemdībām spēju apsēsties. Mūsu meitiņa bija īpaši mierīga. Pārējais Harmonijā pavadītais laiks ir neizmirstams un tā dziedinošā pieredze, ko šeit guvām ir vārdos neietērpjama. Ar vīru nospriedām, ka mums ir īsts ceļojums – medusmēnesis. Atlika vien iedomāties, ka aiz aizkariem ir Alpi vai okeāns un, šķita, ka esam ārzemēs. Mēs jau varējām doties mājās sestdien, bet, negribējām un palikām līdz svētdienai. Gribējām izbaudīt, jo zinājām, ka mājās sāksies „reālā” dzīve. Arī Aijas attieksme bija pasakaina, ļoti neuzbāzīga, bet tieši laikā. Atceroties šīs dzemdības, acīs sariešas asaras, tikai šoreiz tās ir neaprakstāma prieka un laimes asaras. Ja šādas būtu visas dzemdības es varētu dzemdēt visu laiku

Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš ļāva piedzīvot šādu brīnumu, pakārtodams visus apstākļus vēl labāk nekā es biju iedomājusies un dāvādams mums mazo Elzu, kura ir ārkārtīgi mierīga, kam mēs vēl arvien nespējam noticēt.